Intervija ar Eiropas Pierobežas reģionu asociācijas (AEBR) priekšsēdētāju Joris Begevoord

Būdams Eiropas pierobežas reģionus pārstāvošās asociācijas AEBR priekšsēdētājs, vai jūs varētu izskaidrot šo teritoriju spēcīgākos aktīvus un to, kādas ir to galvenās bažas?

Pierobežas reģioni ir Eiropas integrācijas priekšplānā, un tiem bija jāgūst labums no vienotā tirgus un pārvietošanās brīvības. Tomēr tās saskaras ar milzīgām problēmām, ko rada daudzas asimetrijas, atšķirības un trūkumi, kas vēl jānovērš. To apliecina “b-solutions” — iniciatīva, ko AEBR īsteno Eiropas Komisijas vārdā, lai apzinātu pārrobežu šķēršļus un ierosinātu iespējamos risinājumus; un pareizi īstenot BRIDGEforEU instrumentu, kam būtu jāpalīdz novērst šķēršļus, kuri kavē pārrobežu sadarbību. Turklāt šīs teritorijas tiek izmantotas, lai risinātu dažādas problēmas: tādas globālas problēmas kā klimata pārmaiņas un pašreizējās "pasaules nekārtības", tādas Eiropas problēmas kā demogrāfiskās pārmaiņas un energoatkarība, un tādas īpašas problēmas kā iedzīvotāju skaita samazināšanās, pakalpojumu un infrastruktūras trūkums. Sadarbība pāri valstu robežām sniedz nepārprotamus ieguvumus iedzīvotājiem, kas dzīvo šajās valstīs, to valstīs un ES. Pastiprināta sadarbība starp dažādiem dienestiem padziļina integrāciju un, visticamāk, nodrošinātu lielāku efektivitāti.

Pirms diviem mēnešiem Eiropas Komisija pieņēma ES stratēģiju, lai atbalstītu austrumu reģionus, kas robežojas ar Krieviju, Baltkrieviju un Ukrainu. Kāds ir jūsu novērtējums?

Mēs esam ļoti noraizējušies ne tikai kopš Krievijas agresijas pret Ukrainu 2022. gadā, bet arī kopš iebrukuma Krimā 2014. gadā. Tā bija sarežģīta robeža ar dinamisku tūristu plūsmu, tirdzniecību un sadarbību, un tagad tā ir kļuvusi par slēgtu robežu. Skartie pierobežas reģioni jau 2022. gada vasarā uzsāka pārdomu procesu, iesaistot Eiropas iestādes, kad pēc Dienvidkarēlijas reģionālā majora Satu Sikanen iniciatīvas Lappeenrantā (Somija) tika rīkota sanāksme. Tā rezultātā visu līmeņu iniciatīvu virknē ir analizēta situācija un nākotnes perspektīvas, tostarp ESPON projekts CHANEBO, kas ir radījis jaunus teritoriālus pierādījumus par iespējamu attīstības ceļu pārorientēšanu. Mēs uzskatām, ka ES pievēršas visbūtiskākajiem aspektiem, tostarp alternatīvām šo teritoriju attīstībai. Mēs ļoti atzinīgi vērtējam ES paziņojumu par austrumu pierobežas reģioniem un finanšu lēmumus, kas pieņemti pašreizējās finanšu shēmas un kohēzijas politikas vidusposma pārskatīšanā, jo īpaši detalizēto analīzi un visaptverošo pasākumu kopumu šo teritoriju atbalstam drošības, ieguldījumu, vietējo priekšrocību, savienojamības un cilvēku ziņā.

Kā reformētai kohēzijas politikai būtu jāveicina pārrobežu sadarbība starp reģioniem pēc 2027. gada?

Reformētai kohēzijas politikai būtu jāveicina reģionu ilgtspējīga reakcija uz daudzajām krīzēm, ar kurām mēs pašlaik saskaramies, pat ja pieejamie resursi pārrobežu sadarbībai ir ierobežoti. Tomēr mēs esam konstatējuši lielāku informētību par pārrobežu realitāti ārpus Interreg, un pārrobežu jautājumi tagad tiek vairāk ņemti vērā galvenajās politikas jomās. Ja tas tiks efektīvi pārvērsts sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā pāri valstu robežām, mēs, iespējams, dosimies pareizajā virzienā. Joprojām pastāv neticamas problēmas, piemēram, diplomu un prasmju neatzīšana ES, nodokļu dubultā uzlikšana un neskaidri sociālie pabalsti pārrobežu darba ņēmējiem, nepilnības pārrobežu infrastruktūras darbu regulējumā, konkrētu pakalpojumu sniegšana un piekļuve enerģijai par pieņemamu cenu. Ar sadarbību vien nepietiek. Mums ir nepieciešams, lai pārrobežu teritorijas tiktu uzskatītas par integrācijas gadījumiem, kur visām attiecīgajām ieinteresētajām personām būtu jākoordinē centieni nodrošināt iedzīvotājiem visus nepieciešamos pakalpojumus un padarīt šīs teritorijas pievilcīgas dzīvošanai un ieguldījumiem.

Kādas ir jūsu galvenās bažas par ES ilgtermiņa budžetu 2028.–2034. gadam?

Neraugoties uz vispārējām prioritāšu izmaiņām, mēs esam diezgan apmierināti ar resursu apjomu, kas paredzēts Eiropas Komisijas priekšlikumā par daudzgadu finanšu shēmu Eiropas teritoriālajai sadarbībai (Interreg). Tomēr, ja Interreg tiktu integrēta valstu plānos, tās struktūra varētu tikt negatīvi ietekmēta. Pagaidām viss liecina, ka nākamā Interreg būs ļoti līdzīga pašreizējai Interreg programmu finansēšanas, arhitektūras, pārvaldības un pārvaldības ziņā.

Mēs sekojam diskusijām par izmaiņām ES struktūrfondu modeļos, koncentrēšanos uz aizsardzību un tās ietekmi uz pierobežas reģioniem. Tomēr mēs uzskatām, ka Eiropas aizsardzības stiprināšana nozīmē ne tikai karavīru un ieroču izvietošanu, bet arī teritoriālās noturības palielināšanu. Pierobežas reģioniem tā ir iespēja uzlabot infrastruktūru un savienojamību un radīt jaunas ekonomiskās iespējas. Mēs atzinīgi vērtējam jebkādus centienus būt mazāk atkarīgiem no ārējiem dalībniekiem aizsardzības, progresīvu tehnoloģiju, pārtikas nodrošinājuma vai sabiedrības veselības jomā, jo tas varētu nozīmēt tikai lielāku Eiropu un lielāku kohēziju. Tāpēc mēs esam optimisti attiecībā uz savu nākotni, jo, ja pierobežas reģioni ir Eiropas integrācijas priekšgalā, mēs varam gūt milzīgu labumu no stiprākas ES un kļūt par pievilcīgākiem reģioniem, kuros dzīvot un strādāt.

[Intervija tika publicēta #CohesionAlliance biļetena 16. izdevumā]